Ziņojumi no Polijas. Otrā daļa. NGWarszava. Dzīvības šūpulis

Svētdien mums izdevās dubultais dievkalpojums. No 10:00 noslēguma dievkalpojums Godības draudzē. Un 12:00 steidzāmies pāri pilsētai uz Jauno paaudzi.

Mācītājs Antons brīdināja, ka mums ir laiks tikai līdz 14:00. Iedomājieties  kādos stingros apstākļos mēs atradāmies.

Nekādas iespaidīgas harizmas. Viss notiek pēc grafika. Oooooh!!!

Un, protams, labi paveikts mācītāj Anton. Viņš zina, kā radīt kontrastus. Ko vērti ir tikai griesti, kas vairs nespiež.

Labi, griesti. Kāda starpība. Augstumam nebūtu nekāda sakara ar to, ja telpa būtu pustukša.

Taču, kā vienmēr, šeit apbrīnu izraisa ne tikai pārpildītā zāle, bet pat balkons.

Dievs svētī JP Varšavā. Visu pastorālo un vadības komandu. Tā turēt! Turpiniet tādā pašā garā.

Tehnisko universitāti ik pa laikam pārveidot par svētdarbības un apgaismības universitāti -tas ir daudz kā vērts.

Šoreiz Tas Kungs manā sirdī ielika ģimenes vēsti. Tēvi un dēli. Ģimene - tā ir Ēdene vai tuksnesis?

Kas mēs bijām saviem vecākiem, svētība vai nasta? Mīļotie vai atstumtie?

Un tagad, pēc tik daudziem gadiem, kad mēs paši kļuvām par vecākiem, darba kārtībā ir arvien tas pats jautājums. Kas mums šodien ir mūsu bērni?

Un ko mēs redzam viņu personā – svētību vai nastu? No tā ir atkarīgs viņu tālākais liktenis.

Dievkalpojuma laikā es redzēju, kā daudzi no klātesošajiem slaucīja asaras.

Ne tikai sievietes. Dārgais Svētais Gars aizkustināja arī tēvus, pievēršot viņu sirdis bērniem, atdzīvinot ģimenes pamatvērtības.

Pārvēršot tveicīgo tuksnesi par dzīvības oāzi, Kungs tajā dienā daudzos likteņos atdzīvināja Ēdeni.

Vēlreiz izsaku dziļu pateicību mācītājam Antonam par šādu uzņemšanu un mērķauditoriju savu tautiešu vidū tik grūtā laikā.