Kad vecums mums nedraud. Mūžīgās jaunības noslēpumi. 02.04.23.

“Iestēti Tā Kunga namā, tie zied mūsu Dieva pagalmos;  tie ir auglīgi pat vecumdienās, sulīgi un svaigi, lai pasludinātu, ka Tas Kungs ir taisns, mana klints, un viņā nav netaisnības” (Ps. 91:14-16).

Šo svētdien mums bija ģimenes upe. Mēs runājām par ģimeni kā tādu. Par vecuma līmeņiem. Par vecāku bausli. Kas padara ģimeni par pamatu ne tikai baznīcai, bet valstij kopumā.

Lai arī kā Dievu interesē svētīgas un laimīgas ģimenes, velns tās ienīst ar katru šķiedru.  Tāpēc viņš izmanto visu savu dēmonisko potenciālu, lai tos iznīcinātu.

Un, ja pamats tiek sagrauts, ko darīs taisnais? Ko darīs mācītājs? Ko darīs prezidents? Jā, pilnīgi nekas.

Kur nav ģimenes, tur nav nekā. Vai par to nerunā pasaules vēsture pirms plūdiem vai Sodomas un Gomoras liktenis? Vai par to nerunā mūsdienu demogrāfiskais portrets par mūsu valstīm, kuras arvien biežāk tiek dēvētas par apdraudētajām?

Tāpēc draudzes uzdevums ir sargāt, saglabāt, sargāt ģimeni, kā mūsu dzīves šūpuli un pamatu.

Nu, protams, uzmanības centrā ir mūsu seniori, kuriem uzdevu jautājumu: kas ir vecumdienas?

Vai tā ir drūma dzīve vientulībā, dziestoša lampiņa un atšķirtības nogarša? Vai arī tā ir dzīves bagātākā, gadu desmitiem uzkrātā pieredze, ko ar prieku nododat nākamajai paaudzei?

Nav noslēpums – četrdesmit var novecot, bet astoņdesmit piecu gadu vecumā var būt jauns un iecirtīgs.

Kas tika apspriests svētdienas dievkalpojumā. Kad vecums mums nedraud. Mūžīgās jaunības noslēpumi. Vēstuli pilnībā varat apskatīt šeit (Tulkojums Latviešu valodā):

Iespējas ziedojumiem