Vēstule Romiešiem vai ziņojums no Romas. Trešā daļa. Žēlastība un apustulāts – uzvaras noslēpums

Mūsu vizīte tuvojas noslēgumam. Iespaidu vairāk kā pietiekami. Pacentīšos īsāk.Skats uz vēsturiskajiem notikumiem no Vikipēdijas pozīcijām - tas ir viens kino.

Bet no Svēto Rakstu viedokļa - pavisam cita aina. Un katrs pats izvēlas, ko viņam skatīties un ko ignorēt.

Nu, ja jau esam izvēlējušies šādu bloga nosaukumu, pievērsīsimies pirmavotam. Tauta gaida.

Kā apustulis Pāvils raudzijās uz to pašu situāciju Romas impērijā? No cietušo un zaudētāju, vai no uzvarētāju pozīcijām?

Jūsu uzmanībai – Vēstule Romiešiem, 1:1 un 5-8

"Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva evaņģēliju,...

Caur Viņu mēs esam saņēmuši žēlastību un apustuļa amatu, lai Viņa Vārdā ticībai pakļautos visas tautas, pie kurām piederat arī jūs, Jēzus Kristus aicinātie.

Visiem Dieva mīļotiem, aicinātiem svētajiem Romā: žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!"

Godīgi sakot, izlasīju oriģinālu, un man kļuva vieglāk. Nav brīnums, ka sacīts: tu zināsi patiesību, un patiesība darīs tevi brīvu.

Tātad vissmagāko konfrontāciju — gan reliģiski politiskās, gan vēsturiski — pagāniskās konfrontācijas apstākļos apustulis Pāvils runā par draudzes spēku, kuru elles vārti nepārvarēs.

Turklāt viņš nerunā no pontifa pozīcijām, ar dižošanos tam nav nekāda sakara. Pāvils aplūko apkārtējo realitāti Dieva acīm.

Padomājiet tikai: uz šīs grandiozās imperatora greznības fona, uz tik daudzo dažādo filozofisko skolu kopējā fona un valsts līmeņa neprātīgo pagānu svētku bezgalīgajā uzdzīvē, apustulis Pāvils nepadodas un nekapitulē.

Uz šī fona viņš neuzskata sevi par nenozīmīgu proletārieti vai reliģisko aktīvistu-dumpinieku. Viņš neuzskatīja sevi par sistēmas ķīlnieku un kapitulētāju.

Nē un tūkstoš reižu nē. Kristocentrisms bija viņa pasaules uzskata pamatā, tāpēc viņš uzskatīja sevi kā no augstākā, nevis no zemākā. Kā galvu, nevis asti.

Mēs esam izredzēti Kristū Jēzū, caur kuru esam saņēmuši žēlastību un apustuļa pienākumus, lai Viņa vārdā mēs visas tautas pakļautu ticībai,
starp kurām arī jūs šodien atrodaties.

Šī saruna nebija domāta bērniem, bet gan garīgi nobriedušiem kristiešiem, no varas un valdīšanas pozīcijām.

Mūsu uzdevums nav tikai izdzīvot.  Mūsu uzdevums ir caur Dieva Valstības labo vēsti, pakļaut visas tautas Evaņģēlija ticībai.

Ne Romas impērija mūs pakļaus, bet Dieva draudze, kurai ir žēlastība un apustulāts, to uzvarēs un pakļaus. Un arī, izpildot Lielo uzdevumu, mēs izplatīsim Dieva Valstību pa visu zemes virsmu.

Impērijas nāk un iet, bet Dieva Valstība pastāv mūžīgi!!!

Ja godīgi, es vēlreiz pārlasīju Vēstuli Romiešiem, pilnībā izprotot tikai tagad tās mērķauditoriju, un tā atvērās no pavisam citas puses.

Katrā nodaļā ir fundamentāli uzsvērts Kristocentrisms.

Burtiski no pirmās nodaļas tiek atklāts globālā pagānisma rašanās cēlonis. Un turpinājumā - dievišķo elku atmaskošana, kā no reliģisko ebreju puses, tikpat no antīkās mitoloģijas puses.

Romas draudzes apziņā viņš ielika tās garantētās uzvaras noslēpumu. Dieva Valstības varenību, kuras priekšā izgaist visas zemes valstības un troņi.

Un šis vārds dziļi iespiedās Romas kristiešu kopienas apziņā. Par ko Pāvils bija sajūsmā.

"Visupirms es pateicos savam Dievam caur Jēzu Kristu par jums visiem, jo jūsu ticība tiek daudzināta visā pasaulē".

Pāvila sekotāji viņu nepievīla. Viņi savā kalpošanā pārliecinoši atkārtoja gan dzirdēto, gan redzēto. Romas draudzes pieredze bija atdarināšanas objekts visā tā laika civilizētajā pasaulē. Tagad jau galvenos apustuliskos postulātus publiskoja vairs nevis viņš, bet gan viņa sekotāji.

Mēs pakļausim ticībai visas tautas. Un šajā sarakstā būs visi bez izņēmuma. Ebreji un grieķi, barbari un skiti, gudrie un nezinātāji, zem likuma un ārpus likuma.

Lai kāda būtu cilvēka izcelsme, aristokrāts vai plebejs, kāda starpība.

Karaļi un vergi, mirstīgie cilvēki, ikviens maksās pēc rēķina.

Visu līmeņu un šķiru cilvēki kādu dienu lieks ceļus Jēzus vārda priekšā.

Visas tautas nāks un paklanīsies Tavā priekšā.

Lūk, patiesā vadība reālajā draudzē, ko Pāvils nodrošināja visā Romas impērijā. Tas ir tas, ko izteiciens žēlastība un apustulība nozīmēja praktiski.

Bez fundamentālām atklāsmēm par Radītāju kā visa pastāvošā Pirmo cēloni, apziņā neizbēgami veidosies bezpalīdzības un mistiskas nolemtības sajūta.

Taču personīga tikšanās ar Viņu un atklāsmes no augšas maina visu.

Apustulis Pāvils kā Jaunās Derības draudzes būvnieks un arhitekts pagānu tautu teritorijā vienmēr bija pāri visa veida reliģiskajām un politiskajām barjerām.

“Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm.

Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis.

Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!" (Romiešiem 8:35-39)

Lai tad šī vēsts ir arī mūsu draudzei 2023. gadā. Lai nāk Tava Valstība un lai Latvijas tauta pazemojas Jēzus Kristus vārda priekšā.

Patiesībā, cik svarīgi ir palikt Vārdā, lai būtu svētīgs un līdzsvarots skatījums uz aktuālajiem vēstures notikumiem.

Līdz ar to noslēdzam mūsu ziņojumu no Romas. Un rīt atgriežamies mājās ar savu iecienīto agro reisu. Paldies, ka bijāt ar mums. Līdz brīdim, kad atkal tiksimies!!!