Vēstule Romiešiem jeb ziņojums no Romas. Otrā daļa. Valsts valstī

Atrodoties Romā, nav iespējams ignorēt tādu cilvēku kā vietējais pāvests. Lai tradicionāli vientuļš, bez mammas, bet tomēr. Līdz kādam brīdim tādi bija divi. Viņi vienmēr ir bijuši uzmanības centrā.

Kamēr mēs bijām šeit, viens no viņiem aizgāja mūžībā. Otrs šeit joprojām stūrē. Bet mēs par to runāsim nedaudz vēlāk.

Nu, bet pagaidām viss pēc grafika. Vakar braukājām pa pilsētu. Atkal interesants vēsturisks apskats.

Kad tuvojāmies Kolizejam, no mūsu gida lūpām pēkšņi atskanēja frāze:

“Pamatā bija zirgu skriešanas sacīkstes, gladiatoru cīņas, kuru rezultātā divi trīs procenti palika dzīvi. Bet kristieši šeit nekad nav tikuši spīdzināti vai nogalināti".

Kā jūs saprotat, tas griež ausis un rada daudz jautājumu. Kāpēc ir tā jāsaka? Un kam tas viss domāts?

Tiesa, ekskursijas noslēgumā tika minēts, ka Nerona dienās kristiešu vajāšanas sasniegušas savu kritisko punktu.

Tāpēc tie tika sadedzināti uz sārta, apgaismojot brīvdabas karaliskās dzīres naktī.

Es netaisos ne ar vienu strīdēties, iedziļināties detaļās un būt skurpulozam. It kā kaut ko varētu mainīt. Kas bijis, tas ir pagājis.

Mēs zinām To, Kurš teicis: Es zinu visu. Mana ir atmaksa un es atmaksāšu. Ir šausmīgi krist dzīvā Dieva rokās.

Nav nekādu šaubu, ka upuri tiks svētīti un bendes sodīti, jo šiem noziegumiem nav noilguma.

Braucot garām milzīgajai katoļu katedrālei, mani neviļus saviļņoja cits jautājums.

Un kam šeit bija jānotiek ar kristīgo draudzi, lai tā pārmainītos?

Kam bija jānotiek, lai tajā pašā Romas impērijā, kur draudzi sākotnēji tik ļoti nicināja, aizliedza un pilnībā iznīcināja, pēc tam tai tiktu piešķirtas tādas impērijas privilēģijas un pilnvaras?

Vai arī Romas impērija ir mainījusies, bet draudze palikusi tā pati. Vai nu baznīca ir mainījusies, un impērija ir palikusi nemainīga, pārveidojot kristiešu kopienu pēc sava formāta un standartiem.

Kam bija jānotiek, lai katakombas, amfiteātrus, kristīgās draudzes vajāšanas un teroru aizstātu ar majestātiskā, impēriskā Vatikāna laikmetu?

Turklāt visas soda metodes, kas bija vērstas pret draudzi, tagad tā pārņēma inkvizīcijas un krusta karu formātā. Jebkura nepiekrišana tika brutāli apspiesta un sodīta.

Kāpēc vienā sezonā draudze pēkšņi pārvērtās par pasaules reliģisko impēriju, kurā bija tādas pašas greznas arhitektūras celtnes, katedrāles, tempļi un bazilikas kā karaļiem?

Kam bija jānotiek, lai draudze kļūtu par valsti valstī?

Turklāt valsts, ko sauc par Romas impēriju, jau sen vairs nepastāv, un valsts, ko sauc par Vatikānu, turpina pastāvēt tādā pašā garā.

Kāds ir šādas neticamas Pārvērtības noslēpums? No kā bija jāatsakās, kas bija jāpazaudē vai jāatstāj apmaiņā pret tādu greznību?

Kāds gan te juceklis. Tik paradoksāli, pretrunīgi un kārdinoši, ka pat Ulfs uz vecumdienām turp devies.

Protams, būt par Vatikāna valsti Itālijas valstī nebūt nav slikti. Bet vai šī valsts būs Dieva Valstības pārstāvniecība uz zemes un daļa no Debesu Valsts – manuprāt, šis jautājums ir daudz fundamentālāks un svarīgāks.

Vai Mūžība atplētīs rokas mūsu priekšā Tā Kunga dienā vai noraidīs ar nicinājumu – lūk, par ko mums pēdējā laikā tik bieži nākas domāt.

Un dodi Dievs, lai mēs te neko nesajauktu.