Brisele. Fināls. Meitas draudze SCh Polnoc

Kamēr bijām Varšavā, mūsu jaunais draugs Krzysztof Zareba, uzzinājis, ka būsim Briselē, iedeva mums viņu vietējās māsu draudzes koordinātes.

Starp citu, tās mācītājs Lukašs mūs pat sagaidīja lidostā un aizveda līdz galamērķim.

Pēc starpreliģiju foruma mēs atkal atgriezāmies pie radniecīgās kristietības pilnvērtīga virziena. Par laimi mums rezervē bija vēl viena brīva diena. Līdz vakaram bija daudz laika, tāpēc pastaigājāmies pa pilsētu.

Uz atvadām ielūkojāmies pie Azerbaidžānas delegācijas vadītāja.

Viņš bija ļoti pateicīgs par mūsu vizīti.

Un pēkšņi, negaidīti: hei, ko es redzu, ne agrāk un ne vēlāk, manā priekšā parādījās Alberts Ratkins.

Pasakiet man, kas tas ir? Gandrīz kā tajā filmā. Tikšanās vietu mainīt nevar. Šoreiz bija Brisele.

Man likās, ka pārsteigumi ir beigušies. Tomēr nē.

Mums forums beidzies, bet viņi rīt plāno lūgšanu brokastis. Kā jūs saprotat, iespaidu ir vairāk nekā pietiekami. Vēl nav vakars. Lai gan piezagās ātri un nemanāmi. Mācītājs Lukašs mūs nogādāja uz dievkalpojumu.

Tā bija katoļu tempļa ēka.

Es biju pārsteigts. Nu gandrīz kā pie mums mūsu ceļa sākumā uz Avotu ielas.

Tikai tur bija luterāņi, bet te katoļi.

Jāsaka, ka šeit valdīja diezgan mājīga un ērta atmosfēra.

Cilvēki bija atvērti.

Kalpot bija viegli un vienkārši neraugoties uz tulkojuma īpatnībām.

Bet, kā vienmēr, cenšos pielāgoties arī tādai tranzīta auditorijai.

Izsaku dziļu pateicību mācītājam Lukašam un viņa sievai Martai.

Viņas ielūgums noteikti sasniegs adresātu. Taču galvenā cieņa ir viņu māmiņai, bez kuras tas viss nekad nebūtu noticis.

Lūk tā noslēdzās mūsu mazā Eiropas tūre.

Tik kontrastains un piesātināts.

Tikai tagad netālu no lidostas pamanīju kapsētu. Nu gluži pravietiska aina.

Tas Kungs mūs ved no nāves dzīvē. No Ādama nolādētā mantojuma līdz neiznīcības un Mūžīgās Dzīves teritorijai.

Ar to noslēdzu ziņojumu. Laiks doties mājup. Pēc kursa - Rīga, Latvija.