Garā stipro Tu sargā pilnīgā mierā. Nemainīgi spēles noteikumi. 07.09.22.

Pēdējā laikā sarunu biedri man vairākkārt uzdevuši vienu un to pašu jautājumu. 
Aleksej, vai tu esi godīgs cilvēks?

Es atbildēju: varu teikt, ka jā.

Labi. Taču iedomājies, ka kādā jaukā dienā pēkšņi izrādās, ka viss, kam esi ticējis un ko sludināji, ir ilūzija un pievilšana. Ja esi godīgs cilvēks, vai būtu gatavs to publiski atzīt?

Es atbildēju: protams, jā.
Un nobeigumā intriģējošs: nu, redzēsim.

Es joprojām nesaprotu šī jautājuma būtību. Tomēr... vairākas dienas rūpīgi pētīju, kur tajā ir āķis. Un kur mūsu atklāsmēs varētu būt vilšanās.

Es kā godīgs cilvēks centos kritiski novērtēt savas attiecības ar To Kungu. Savas lūgšanas un pielūgsmi. Savu dzīves pieredzi. Viņa zīmes un brīnumus manā liktenī.

Atklāsmes, kas bija JP Bībeles skolas pamatā, kā arī visu mūsu radošās laboratorijas muzikālo projektu saknes.

Kādu laiku es pat gaidīju, kad tad iestāsies ilgi gaidītā atklāsme savai godīgai publiskai atsauksmei.

It kā Saula drēbes būtu uzģērbis. It kā iesēdies svešās kamanās. It kā svešu nastu būtu uzņēmies.

Un tad pēkšņi kā atklāsme: kas tie par niekiem?

Frāzes jau no bērnības ir sāpīgi pazīstamas. Ļoti pazīstams paņēmiens, sākot jau no Ēdenes.

Vai tiešām Dievs teica? Vai tiešām tu dzirdēji?

Ziniet, es kā godīgs cilvēks torīt atbildēju: jā. Protams, Dievs teica. Protams, es viņu dzirdēju. Protams, visi apsolījumi Viņā ir jā un āmen.

Tāpēc ej prom no manis, sātan, ar visām savām aizdomām un šaubām. Es nekad nevienam neļaušu devalvēt to, ko Dievs ir paveicis manā dzīvē. Tieši tajā ir mans maksimālais godīgums gan cilvēku, gan Dieva priekšā.

Un pēc šādas atzīšanās likās, ka virs galvas pašķīrās mākoņi un atkal uzspīdēja Patiesības Saule, un tās staros atkal bija dziedināšana.

Garā stipro Tu sargā pilnīgā mierā.

Tieši par to tika runāts pēdējā dievkalpojumā trešdien. Pilnībā to varat noskatīties šeit (Tulkojums Latviešu valodā):

Iespējas ziedojumiem