Pirms 23 gadiem. Cik jauni mēs bijām... 1999. gads...

Postscriptum. Kefa

Ja Raksti saka atcerēties visu ceļu, pa kuru Tas Kungs ir vadījis tevi četrdesmit gadus, kas ir divdesmit trīs.

Daudz kas aizmirstas. Izdzēšas no atmiņas. Un dažreiz kaut kas dramatisks un negatīvs tur gūstā tā, ka rodas ilūzija, it ka nekas labs nav arī bijis.

Tomēr Tas Kungs kategoriski ir pret amnēziju un sklerozi. Lai kas arī notiktu mūsu dzīvē, nekad neaizmirsti visu Viņa labdarību.

Jo tieši Dieva zīmju un brīnumu faktu bāze ir mūsu praktiskās ticības pamats.

Gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta mūsu radošajā laboratorijā notika zīmīgs notikums. Dienas gaismu ieraudzīja grandiozs muzikāls projekts –  rokopera Kefa.

Joprojām brīnos, kā mums tas izdevās. Vairumā uz brīvprātības pamata. Bez slaveniem režisoriem un scenogrāfiem. Bez skaidri noteiktiem honorāriem.

Godīgi sakot, atšķirībā no pēdējiem projektiem, es joprojām nezinu precīzu Kefa budžetu. Toreiz daudz nerunāja par naudu. Pavisam ne tā kā tagad.

Tomēr katrs dalībnieks bija savā labākajā formā. Gan galvenās lomas, gan masu ainas tika nospēlētas pārliecinoši un bez viltus.

Līdz pat šodienai nākas dzirdēt pateicīgas atsauksmes par šī projekta ietekmi uz dzīves likteņiem.

Par to es esmu ārkārtīgi pateicīgs Tam Kungam, kā arī visai mūsu radošajai komandai.

Gadu gaitā šis vēstījums nav novecojis. Tas turpina rosināt mūsdienu draudzes apziņu un rada nopietnu izaicinājumu tās vadītājiem.

Jūsu uzmanībai - šī leģendārā megaprojekta postscript: