Reportāža no Spānijas. Piektā daļa. Nobeigums un atgriešanās

Kasteljone. Nu, ak vai, Grāls vai kaut kāds tur Da Vinči kods Valensijā. Tajā pašā dienā mums vēl bija jānokļūst Kasteljonē un jānotur dievkalpojums.

Aleksejs darīja visu iespējamo.

Ekspromtā, darba dienā, pulksten piecos pēcpusdienā, sapulcināt cilvēkus.

Vietējos apstākļos tas ir neticami grūti.

Tomēr cilvēki sapulcējās, un mums bija brīnišķīga tikšanās.

Programmā bija ietverts viss – mājas slavēšana, liecība, un lūgšana. Rūdolfs visus aicināja uz jūlija konferenci Vācijā.

Esmu pārliecināts, ka Kasteljone ir vēl viena platforma turpmākajai sadarbībai.

Cita starpā bija patīkami redzēt pazīstamus vārdus.

Kur tikai mūsējo nav. Praktiski uz katra stūra.

Iespaidu pāri pārēm.

Mākslas valoda ir neierobežota, it īpaši skatoties uz Eiropu.

Vēlreiz liels paldies, Aleksej, par sirsnīgo uzņemšanu un lieliski pavadīto laiku! Nu, un tagad gaidām jūs Rīgā.

Un nākamajā dienā mums bija atpakaļceļš caur Vāciju. Ir pagājusi tikai nedēļa, bet šķiet, ka tas ir mēnesis.

Kopā ar mums uz Rīgu atlidoja Serbijas jaunatnes volejbola komanda.

Iepazinos ar vienu no viņiem. Ali izstāstīja, ka sacensības būs Daugavpilī. Apmainījāmies ar numuriem.

Kas zina, varbūt tas ir pravietisks mājiens, ka reiz ar visu komandu kalposim Serbijā.

Kā zināt. Kā zināt.

Ar to arī noslēdzu ziņojumu.

Izsaku dziļu pateicību un atzinību visai komandai. Jūs esat lieliski, un es  vienkārši jūsmoju par jums. Viss tika darīts visaugstākajā līmenī. Un ar jums esmu gatavs kaut līdz pasaules galam.

Visiem panākumus un mīlestību. Svētības, gudrību un pārdabisku aizsardzību.