Putins dzīvo pagātnes ilūzijās. Savu neapmierināto impērisko ambīciju pasaulē

Ļevs Markovičs Šlosbergs. Krievijas sabiedriskais un politiskais darbinieks. Partijas Yabloko valdes loceklis. Cilvēktiesību aktīvists. Žurnālists

Paldies Dievam, ka tur vēl ir drosmīgi cilvēki. Ne visi piekrita gļēviem un korumpēti klusēt. Ir cilvēki, kas turpina pacelt savu balsi par patiesību, saucot lietas to vārdos. Ja kristiešu vadītāji klusēs, tad akmeņi sāks kliegt.

Viens no viņiem ir Ļevs Markovičs. Šķiet, ko jūs te darāt. Atgriezies dzimtenē un dzīvo tur mierā. Tomēr nē. Viņš zina savu vietu zem saules. Viņš man ļoti atgādināja Borisu Ņemcovu.

Dzirdot viņu teikto, tiek apstiprināta pārliecība, ka mēs Visumā neesam vieni. Ka ir vēl septiņi tūkstoši, kas nav liekuši savus ceļus kremļa Baāla priekšā.

Kuri var atklāti runāt patiesību viņam tieši acīs.

Piedāvāju tikai dažas no Ļeva Markoviča tēzēm, pēc kā varēsiet noskatīties viņa oficiālo aicinājumu.

Putins turpina spēlēt 20. gadsimta karus. Viņš mēģina labot vēsturi. Pārrakstīt to grāmatu, kas jau ir beigusies.

Faktiski Putins atgriezās 1917. gadā, pilsoņu kara laikā. Viņš vēlas ar atpakaļejošu spēku pārzīmēt pašreizējo pasaules karti.

Putins vēlas uzvarēt karos, kurus Padomju Savienība zaudēja, tostarp ģeopolitiskos karus.

Un, lūk, viņa oficiālais paziņojums (Krievu valodā):

Uz šī fona mani pārsteidz Krievijas kristiešu kopienas nostāja. Laikā, kad laicīgie cilvēktiesību aktīvisti un opozicionāri atklāti deklarē savu nostāju, mūsu brāļi dod priekšroku klusēt. Rīkojieties tā, it kā nekas nenotiktu.

Atvainojiet, tā visa ir politika, mēs to neaiztiekam. Mūsu valstī baznīca ir atdalīta no valsts.

Aicināt cilvēkus lūgties par mieru un apzināti klusēt par to, kurš ir tās patiesais drauds, atrodoties tā pusē - tā ir viltība un liekulība.

Par ko tad tik ļoti nemīlat savu prezidentu? Jūsu acu priekšā viņš dodas pretī bojāejai, un jūs klusējat un pat necenšaties palīdzēt. Nu kaut kā ne brālīgi. Ne kristietiski.

Kāpēc gan jums neveikt sarunas ar prezidentu un nelūgt, lai viņš nāk pie prāta. Atgrieziet karaspēku no Ukrainas un pārtrauciet šo neprātīgo, bezjēdzīgo brāļu karu.

Vai arī jūs solidarizējaties un lūdzat, lai Ukraina padodas un kapitulē? Nu, tieciet taču skaidrībā, kas jūs esat? Ar ko jūs esat kopā? Un pret ko?

Ļevs Markovičs, nebūdams priesteris vai bīskaps, nez kāpēc atrada drosmi visu nolikt savās vietās un pasludināt Dieva patiesību. Kas tev traucē darīt to pašu? Vai arī sāls jau zaudē spēku? Pasargi Dievs.

Nu, un nobeigumā nāca atmiņā kādas ukrainietes sirds kliedziens.

Krievi!!! Jūsu atbalsts diktatoram ir visvērtīgākā lieta, kas viņam ir. Putins bez Krievijas nav nekas. Ja Krievija nostāsies pret viņu, bumbas beigs eksplodēt.

Jūsu spēkos ir apturēt karu. Tikai visiem kopā un kopā ar mums! Neklusējiet! Es jūs lūdzu, un visas Ukrainas mātes lūdz jūs man sejā. Baidieties Dieva!

Gandrīz tas pats Ļeva Markoviča vēstījums, bet tikai caur ukraiņu mātes lūpām.

Nu bravo visiem drosmīgajiem Dieva taisnības vēstnešiem Krievijā un Ukrainā. Lai viņu balsis sasniedz Dieva troni. Lai debesis virzās un liek kaunā tos, kas mūsdienās izvērš barbariskus, ambiciozus iekarošanas karus.