Kad Tas Kungs dod mantojumu, tā ir viena lieta. Un kad valdnieki dāvina dāvanas – tas ir pavisam kas cits

Mantojums no Dieva ir svētīta apsolītā zeme. Tas Kungs sākotnēji katrai tautai piešķīra vietu zem saules. Nosakot dzīvesvietas laiku un robežas.

Bet PSRS formāta politiskās alianses, pārzīmētās kartes un tā saucamās dāvinātās teritorijas kādā dienā var kļūt par bumbu ar laika degli. Agri vai vēlu sāksies sīvs karš par sākotnējo robežu atjaunošanu. Sāksies dzīvo un mirušo konflikts.

Viens Vladimirs ieplānoja vienu. Tad otrs Vladimirs liec savu līniju pret trešo Vladimiru. Galvenais, lai pirmais nesastrīdas ar otro un nesamainās vietām.

Mantojums no Dieva un valdnieku dāvanas nav viens un tas pats. Tas Kungs nevienam neļaus pārvirzīt Savu mantojumu, bet valdnieku dāvanas dažreiz atgriežas.

Kāds tik lēti pārdeva Aļasku Amerikai. Un šķiet, ka arī vajadzētu nospēlēt  ambīcijām par atgriešanu. Bet, kur nu. Zarna par tievu, dzīties tādā tālumā, lai tur kādu izaicinātu uz dueli. Taču Ukraina - tā ir pavisam cita lieta.

Pirmkārt, tuvumā, otrkārt, viņa nav tik spītīga un neatlaidīga. Un Kuzkina māti viņiem ir daudz vieglāk sarīkot. Galu galā ne velti mēs viņiem dāvinājām Krimu, lai tikpat cēlsirdīgi to atņemtu.

Galvenais ir sagaidīt, kad politiskā vadība labprātīgi nodos šīs svarīgās pierobežas teritorijas.

Nu, bet pagaidām notikumu pavērsiens ir paredzams. 2014. gadā Krievija deva signālu Kijevai, ka iebrukums ir sācies.

Ne vakar, bet jau pirms astoņiem gadiem sākās okupācija. Un kas pa šo laiku ir mainījies? Vai tiešām politiskie līderi nesaprata un neapzinājās sagaidāmo katastrofu?

"Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā" (Lūkas 11:21).

Sākumā bija daudz vieglāk cīnīties, sargājot valsts integritāti. Nevēlējāties karu 2014. gadā, nosaucot to par ATO, bet tagad tas jau klauvē pie durvīm 2022. gadā.

Man ir jautājums: kurš ir priekšnieks mājā? Kurš ir atbildīgs par to, kas tur notiek? Un, ja mājā nav saimnieka, kārtību tajā ieviesīs kaimiņš. Daba necieš tukšumu.

Šajā sakarā nākamais jautājums: kas ir bīstamāks - Krievijas agresija vai stulbā, korumpētā un bezatbildīgā Ukrainas vadība?

Tik spēcīga valsts, tik brīnišķīgi cilvēki, tik spēcīgi resursi un tajā pašā laikā - tik absurda valsts bezpalīdzība un savas tautas neaizsargātība ienaidnieku priekšā. It kā apzināti nodota un atstāta likteņa varā.

Un sāp un rūgti sirdī. Aizvāc, Kungs, ļaunos valdniekus un iecel cienīgus nacionālos varoņus, par kuriem nebūtu jākaunās.

Un lai neviens neokupē un nesagrābj Ukrainas mantojumu, ko tai ir devis Tas Kungs. Par tiem, kas cenšas pārbīdīt robežas un pārkāpt robežas, ir rakstīts jau sen.

"Nolādēts, kas pārceļ sava tuvāka robežas! - Un visa tauta lai saka: āmen" (5. Mozus 27:17).

"Tu taču pats esi izlaupījis daudzas svešas tautas, un tādēļ arī tevi izlaupīs visas vēl atlikušās tautas, izlaupīs daudzu cilvēku asinsizliešanas un daudzu zemju varmācīgas apspiešanas dēļ, jo no tevis ir cietušas gan pilsētas, gan to iedzīvotāji!" (Habakuka 2:8)

Sējas un pļaujas likumu neviens nav atcēlis.

Lai Dieva eņģeļi stāv uz jūsu brīnišķīgās valsts robežām un pārdabiska palīdzība lai ir pār mūsu draudzēm un pilsētām.

"Bet miera Dievs drīzumā samīs sātanu apakš jūsu kājām! Mūsu Kunga Jēzus žēlastība lai ir ar jums!" (Romiešiem 16:20)