Uzvara trīs etapos

Vērojot Makgregora cīņas ar pretiniekiem, pievērsu uzmanību sekojošām detaļām.

Pirms cīņas viņi nosveras - tas ir pirmais. Lai precizētu savas svara kategorijas. Etaps numur viens.

Otrais etaps - staredown, skatienu cīņa. Psiholoģiskās vai garīgās sagatavotības novērtējums. Tas ir skatiens. Acis pret acīm. Un izklāsta enerģētika. Es tevi saplosīšu, un tu necelsies. Atbildē: tu nepaspēsi to izdarīt, es tevi saplēsīšu.

Tiesneši vērīgi seko, lai svēršanās un skatienu cīņa nepārietu fiziskā kautiņā. Nekad nevar zināt, kurš kaut ko var pateikt savam pretiniekam. Izliet savu niknumu un sašutumu.

Un tagad, visbeidzot, trešais etaps. Pats svarīgākais. Tas ir pati cīņa. Kad visi aiziet. Un jūs trīs paliekat oktagonā. Sāncenši un tiesnesis. Kur galvenais arguments vairs nav vārdi, bet darbi. Meistarība. Profesionalitāte. Spēja uzbrukt un aizsargāties.

Vissvarīgākais ir nokautēt ienaidnieku. Nolikt to uz lāpstiņām.

Pēc tam tiek paziņots uzvarētāja vārds un piešķirta čempiona josta.

Nu, bet tagad pārcelsimies uz mūsu kauju teritoriju. Uz mūsu uzvaru un sakāvju teritoriju. Iepriekš minēto faktu kontekstā aina nav visai jautra.

Kristīgo draudžu vājums mūsdienu apstākļos ir tai apstāklī, ka mūsu nav daudz. Labākajā gadījumā tikai pirmajiem diviem posmiem. Svara kategoriju noteikšana - jā. Ir tāda lieta.  Mūsu draudzē ir tik daudz cilvēku. Un mums ir tik daudz draudžu un cilvēku.

Daudz retāk, tomēr ir arī otrā etapa notikumi, kad reāli ir jāsatiek pretinieku aci pret aci un jāpasaka visu, ko par viņu domā.

Piemēram, kā dialogs starp Dāvidu un Goliātu vai Saulu un burvi Ēlimu.

Bet, ja mums reiz izdevās paskatīties ienaidniekam acīs un pat paziņot par sakāvi, šī vēl nav cīņa, bet tikai otrais sagatavošanās posms. Pat ja tas ir lūgšanu pilns un pravietisks. Ak, cik bieži daudzi no mums te pieliek punktu.

Nē... tā ir liktenīga kļūda. Tas vēl nav viss. Pravietiskais pasludinājums ir tikai reklāmas kampaņa gaidāmajām lietām. Ar to viss tikai sākas. Bet mums viss ar šo arī beidzas. Emocijas un vēstījums. Ko tālāk??!

Dāvids izgāja ne vien svēršanu, ne tikai garīgo atzīšanos. Viņš zināja uzvaras stratēģiju trijos etapos, tāpēc daudzu tūkstošu armijas priekšā viņš izgāja ringā, lai personīgi cīnītos ar Goliātu un uzvarētu viņu.

Šis bija trešais, galvenais un izšķirošais etaps. Pēc kura viņam tika pasniegta balva.

Tas, kurš uzvar, iemanto visu. Un uzvaras balvas tiek piešķirtas tikai pēc trešā etapa. Ir uzvara - būs atlīdzība. Nav uzvaras, nav atlīdzības.

Tik daudzus gadus mēs nodarbojāmies vienīgi ar emocionālā vēstījuma priekšnoteikumiem. Bet galveno cīņu, ko gaida miljoni, diemžēl mēs pilnībā noliedzam. Atteikšanās ieiet ringā. Lai Tas Kungs tur cīnās. Kāds mums ar to sakars. Pirmajiem diviem etapiem mūsu kaut kā pietika. Un trešais nav priekš mums.

Spekulācijas un attaisnojumi. Vārdi ir. Skaisti sprediķi. Ir pasludināta Tā Kunga uzvara pār Viņa ienaidniekiem. Taču ringa nav. Nav oktagona. Nav opozīcijas ienaidniekam. Reklāma ir, bet kauju nav. Lūk, kāpēc valstī valda lāsts. Nelikumība un posta negantība.

Tikmēr mūsu ienaidnieki iznāk vēstures arēnā. Un bez vēstījuma un draudiem viņi vēl arī pārņem varu sabiedrības apziņā, politikā un ekonomikā.

Un mēs tikai runājam... runājam...  runājam. Iestrēgstot uz ilgu laiku kaut kur starp pirmo un otro etapu. Taču Tas Kungs gatavo Savu Draudzi trešajam posmam. Katram no mums būs savs rings. Savs oktagons.

Galvenās cīņas vēl tikai priekšā. Šis nav laiks atslābināties. Tāpēc, lai Makgregora dueļi mūs motivē evaņģēlija cīņām. Sociālām un reformatoriskām.

Tie zūdoša vainaga dēļ, bet mēs nezūdoša vainaga dēļ.

"Es nāku drīz; turi, kas tev ir, ka neviens neatņem tavu vainagu. Kas uzvar, tas iemantos visu” (Atkl. 3:11; 21:7).