Privātīpašuma likumi Dieva Valstības teritorijā. 15.09.21.

“Un tie nāk atkal uz Jeruzālemi, un, Viņam Templī staigājot, nāk pie Viņa augstie priesteri un rakstu mācītāji, un vecaji un Tam saka: "Kādā pilnvarā Tu šo visu dari? Un kas Tev šo pilnvaru devis to darīt?"

Bet Jēzus tiem sacīja: "Es jums kaut ko vaicāšu, un atbildiet Man; tad Es jums sacīšu, kādā pilnvarā Es to daru. Vai Jāņa kristība bija no debesīm vai no cilvēkiem? Atbildiet Man".

Un tie sprieda savā starpā un sacīja: "Ja mēs sakām: no debesīm,  - tad Viņš sacīs: kāpēc tad jūs viņam neesat ticējuši? Bet vai lai sakām: no cilvēkiem?" Viņi bijās no ļaudīm. Jo visi par Jāni domāja, ka tas patiesi bijis pravietis. Un tie atbildēdami Jēzum saka: "Mēs nezinām". Un Jēzus tiem saka: "Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā pilnvarā Es to daru" (Marka 11:27-33).

Kad tauta ir izglītota, no tās baidās. Kad tauta grimst neziņā, neviens no tās nebaidās. To pārvalda kā paklausīgu baru.

Kas pieder Tam Kungam, un kas cilvēkam - mums ir nopietni jātiek skaidrībā ar to un neko nedrīkst sajaukt.

Dievam piederošo mums ir jāatdod Dievam, bet ķeizaram piederošo - Ķeizaram, nekādā gadījumā ne pretēji. Svētīga tauta, kas tikusi par to skaidrībā. Svētīga tauta, kurai nevis ķeizars, bet Tas Kungs ir Dievs. Jo Viņš svētīs un sargās savus mīļotos dēlus un meitas.

Bet tos, kas nolēma nodarboties ar reiderismu un privatizēt Dievišķo privātīpašumu, diemžēl sagaida bēdīgs liktenis.

Nekad nepiesavinies sev to, kas likumīgi pieder Tam Kungam. Vai tas būtu talants, vai tā būtu veselība, svētība, patronāža, labklājība. Dzīvi kā tādu.

"Tā lai ikviens uz mums skatās kā uz Kristus kalpiem un Dieva noslēpumu namturiem. No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami… Ar ko tu esi pārāks? Kas tad tev ir, ko tu nebūtu saņēmis? Bet, ja tu esi saņēmis, kāpēc lepojies, it kā nebūtu saņēmis?" (1.Kor. 4:1-2,7).

Izpratne par to, kas pieder tev, un kas Tam Kungam, ir dzīves pamatatklāsme.

Jebkurš mēģinājums iejaukties Dieva Valstības privātajā īpašumā ir noziegums, kas sodāms ar likumu. Tas Kungs vienmēr aizsargā Savu īpašumu, un Viņš savu godību nevienam neatdos.

Tāpēc nekad nepiesavinies sev to, kas pieder Tam Kungam. Viņš nav tikai mīlošs Tēvs. Viņš ir greizsirdīgs Dievs un bargs atdarītājs. Par to ir runa nākamajā līdzībā.

"Un Viņš tiem iesāka runāt līdzībās: "Kāds cilvēks stādīja vīnadārzu un ap to uzcēla sētu, un raka vīna spaidu, un uzcēla torni, un to izdeva vīna dārzniekiem, un aizceļoja" (Marka 12:1).

Tātad, pirmais jautājums ir šāds: kurš ir priekšnieks namā un pēc kādiem noteikumiem noris spēle?

Neviens nekad nav atcēlis privātīpašuma likumu. Vīna dārzs ir tā īpašnieka privātīpašums. Viss, kas tur ir, pieder Viņam. Gan tornis, gan vīna spiede, gan žogs, gan pats vīna dārzs.

Nākamais jautājums ir vīnkopjiem, kuri ir pieņemti darbā.

Cienījamie vīnkopji, kas jums šeit pieder? Atbilde ir vienkārša. NE-KAS. Pilnīgi nekas. To nekad nevajadzētu aizmirst.

Kunga raksturā ir uzticēt citiem savu īpašumu. Gan attīstībai gan labklājībai. Rēķinoties ar likumu par privātā īpašuma aizsardzību.

Uzticēšanās ir ar praktisku nozīmi. Nest augļus tam, kurš mums to visu uzticēja. Un savlaicīgi nest peļņu savam īpašniekam.

"Un, kad bija laiks, viņš sūtīja pie vīna dārzniekiem kādu kalpu saņemt no dārzniekiem savu tiesu vīnadārza augļu" (Marka 12:2).

Šķiet, ka darba situācija. Pienācis rudens. Augļu laiks. Ražas novākšanas laiks. Mēs par to vienojāmies. Īpašnieks jau ir parakstījis līgumu par izejvielu piegādi vīna darīšanas darbnīcai. Atliek tikai piekraut transportu ar preci un nodrošināt loģistiku. Bet diemžēl kaut kas nogāja greizi.

"Bet viņi to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ" (Marka 12:3).

Vīnkopju domāšana radikāli pārmainījās. Viņi vairs neskatījās uz sevi kā algotiem darbiniekiem. Tiem pēkšņi šķita, ka lomas ir mainījušās, un tagad viņi ir šīs plantācijas īpašnieki. Spēles laikā mainījās spēles noteikumi. Notika reideris, kas apķīlāja cita īpašumu.  Rupjš pamatnoteikumu pārkāpums.

“Un viņš sūtīja atkal citu kalpu pie tiem; un to tie sasita un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu. Un šo tie nonāvēja. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nonāvēja (Marka 12:4-5).

"Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: taču no mana dēla tie bīsies. Bet šie vīna dārznieki sacīja cits uz citu: šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mantojums būs mūsu. Un tie viņu ņēma, nokāva un izmeta no vīnadārza ārā" (Marka 12:6-8).

Jebkurš mēģinājums iejaukties Dieva Valstības privātajā īpašumā ir noziegums, kas sodāms ar likumu. Tāpēc nekad nepiesavinies sev to, kas pieder Tam Kungam.

"Ko nu vīnadārza kungs darīs? Viņš nāks un nogalinās dārzniekus un izdos vīnadārzu citiem. Vai jūs šo vārdu neesat lasījuši? Tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni: no Tā Kunga tas ir un ir brīnums mūsu acīs" (Marka 12:9-11).

Kas pieder Tam Kungam un kas cilvēkam - šajā ziņā mums ir nopietni jātiek skaidrībā un neko nedrīkst sajaukt. Nekad neņemiet sev to, kas likumīgi pieder Tam Kungam.

Pilnā apjomā šo kalpošanu varat skatīties šeit (Tulkojums Latviešu valodā).

Iespējas ziedojumiem