Izraudzītie cilvēki izraudzītajās teritorijās.
«Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.
Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts» (Apustuļu darbi 17: 26–28).
Nu, vienkārši lieliski, Pāvil!!! Svešā auditorijā, pagāniskas elkdievības vidē, tik kodolīgi un ģeniāli, bez liekiem vārdiem paust savu pasaules ainu.
Bez jebkādas kritikas un reliģiska nosodījuma, filozofējošu grieķu vidē, tik diplomātiski un cienījami pārstāvēt kristīgo kopienu - tas ir dārgi. Nu, vienkārši bravo, Pāvil!!!
Lai Dievs dod mums mācīties, apgūt šādas prasmes un vismaz zināmā mērā iemiesot šādu pieredzi savā kalpošanā. Kādā citā vietā par to pašu Pēteris saka:
«Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā» (1.Pētera 2:9).
Lai pasludinātu pilnību, Dieva gudrību skaidrā un saprotamā valodā apkārtējai pasaulei.
Tad lūk, šajā Atēnu sprediķī apustulis Pāvils atzīmēja svarīgu detaļu. Dievs, Kurš radīja šo pasauli, katrai tautai noteica tās dzīves robežas.
Veidojot cilvēku civilizāciju, Viņš neplānoja tautas bez to vēsturiskās dzimtenes. Ikvienas tautas, jebkuras cilts un valodas pilnība ir iekļauta tajā, ka tām visām ir sava vieta zem saules, viņu likumīgā teritorija vai, kā to noformulēja Pāvils, Dievs tām visām noteica viņu dzīves robežas.
Āfrikāņiem ir savas robežas. Aziātiem - savas, japāņiem - savas. Baltiešiem - savas teritorijas, un skandināviem - savas. Palestīniešiem - viņu robežas, Izraēlai - savas likumīgās dzīvesvietas robežas.
Kāpēc Tas Kungs izveda Izraēla ļaudis no Ēģiptes? Vai tiešām tur nebija iespējami svētīt savu izvēlēto tautu?
Nē, protams nē. Tava svētība tevi gaida nevis verdzības namā, bet tavā dzimtenē. Tas Kungs vēlas svētīt nevis klaidoņus, bet likumīgos mantiniekus viņu apsolītās zemes teritorijā.
Tie ir fundamentāli esamības likumi. Būt savā dzimtenē un dzīvot savā tautā ir svētība. Bet par klejotāju būt, kas atrauts no saknēm, ir lāsts. Atcerieties, ko Dievs teica Kainam pēc pirmās asinsizliešanas:
«Kad tu zemi apstrādāsi, tā tev vairs nedos savu spēku; tekulis un bēgulis tu būsi virs zemes!» (1.Mozus 4:10–12).
Zeme tevi atstūma, jo tu to aptraipīji ar nevainīgu asiņu izliešanu. Tāpēc tu būsi trimdinieks un klaidonis, bez dzimtenes, bez karoga un tēvijas.
Naomi gandrīz pazaudēja visu savu ģimeni, klīstot un ubagojot svešā teritorijā. Paldies Dievam, viņa savlaicīgi saņēma atklāsmi - atgriezties dzimtenē. Vai gan ne tas pats notika ar pazudušo dēlu. Es domāju, ka kopš tā laika maz kas ir mainījies. Cilvēki izvēlas pilsētas un pilsētas izvēlas cilvēkus. Mums ir jāzina šis esamības pamatprincips.
Ne ikvienā pilsētā tu vari būt veiksmīgs un ietekmīgs. Bet tieši tajā, kuru liktenis ir tev noteicis. Tikšanās vietu nevar mainīt. Tās ir mūsu likumīgā mājokļa robežas.
Saprotiet pareizi - ne tikai cilvēki meklē pilsētas, bet pilsētas izvēlas cilvēkus. Vienus tās bez žēlastības samaļ un izmet pamalēs. Pret citiem attiecas ar lielu cieņu un godu.
Ar taisnīgo cilvēku svētību mūsu pilsētas paaugstinās, bet ar ļaunprātīgo mutēm tās nonāk postā.
Ja cilvēki svētīs pilsētas, kādu dienu pilsētas svētīs cilvēkus. Bet ja cilvēki nolādēs savas pilsētas, kādu dienu pilsētas tos ar nicinājumu noraidīs. Jūsu uzmanībai dievkalpojuma Izredzētie cilvēki izraudzītās teritorijās pilns ieraksts. (Tulkojums Latviešu valodā)
Komentāri
Ierakstīt komentāru