Dievs ir pavēlējis mums iznīcināt velna darbus, ceļot Dieva darbu. Bet ne otrādi

 

«Tamdēļ Dieva Dēls atnācis, lai Viņš iznīcinātu velna darbus» (1 Jāņa. 3:8).

«Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija» (Jāņa. 17:4-5).

«Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā.  Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ!» (Romiešu vēst. 14:19-20).

Šeit galvenais vārds nav vienkārši emocijas vai garīgas sajūtas. Galvenais vārds šeit ir darbs vai darbi. Mīļoto Vienpiedzimušo Dēlu ar Tēvu saistīja ne tikai radniecīgas jūtas vai dievišķas simpātijas. Tēvs sūtīja Viņu uz šo pasauli ar ļoti konkrētu un noteiktu misiju.

«Tad es teicu: Raugi, te es esmu! Grāmatā stāv par mani manis paša vietā rakstīts: man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī» (Psalms 40:8-9).

Šajā gadījumā Dieva darbs tiek apzīmēts kā Dieva griba. Tas ir, Jēzum bija attiecības ar Tēvu, kur galvenais kredo izskanēja vairāk nekā vienu reizi - tomēr lai notiek ne mana griba, bet Tava.

Un, ja mēs esam Kristū Jēzū, savādāku attiecību ar Tēvu nemaz  nevar būt. Pa īstam  pagodināt to Kungu mēs nevaram tikai ar dziesmām, bet cienīgi paveicot mums uzticēto darbu. «Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis» (Jāņa. 17:4).

Cik reti šodien tiek par to runāts. Daudz biežāk mēs dzirdam par bēdīgi slaveno beznosacījumu mīlestību, ka mēs nevienam neko neesam parādā. Ne cilvēkiem, ne Dievam. Izbaudiet dzīvi šeit un tagad.

Tīrs humānisms, kam nav nekāda sakara ar Evaņģēliju. Mēs visi ieradāmies šajā pasaulē ar noteiktu misiju. Un galvenais pamats, reālai pagodināšanai ir godprātīgi izpildītais darbs, ko Dievs mums ir uzticējis.

Tieši šeit, uz šīs platformas, izpildot Dieva gribu, mēs pienesam augļus, kuri parādīs mūsu statusu Dieva acīs. Ar to Tēvs tiks pagodināts, ja mēs pienesīsim daudz augļu. Bet neauglīgos zarus nogriezīs un iemestis ugunī.

Šeit ir divas galējības. Daži vienkārši neko nedara, atrodoties reliģiskās fantāzijās. Citi ir profesionāli, visāda veida lāstu iznīcinātāji. Bet lāstu laušana nenozīmē automātisku Dieva Valstības veidošanos.

Veco šķūnīšu nojaukšana ir tikai būvlaukuma sagatavošana, jauna kompleksa celtniecībai. Tas Kungs, mūs vērtēs nevis pēc iznīcināto lāstu skaita, bet pēc tā, ko mēs uz šiem pamatiem kā gudri namturi būsim uzcēluši.

«Pēc Dieva dotās žēlastības es kā gudrs namdaris liku pamatu, bet cits ceļ uz tā ēku. Bet katrs lai pielūko, kā viņš to ceļ. Jo citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus.

Bet, ja kas ceļ uz šā pamata zeltu, sudrabu, dārgakmeņus, koku, sienu vai salmus, katra darbs tiks redzams: tiesas diena to atklās, jo tā parādīsies ar uguni, un, kāds kura darbs ir, to uguns pārbaudīs.

Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, tas dabūs algu; ja kāda darbs sadegs, tam būs jācieš, bet viņš pats tiks izglābts, bet tā kā caur uguni» (1 Korintiešu 3:10-15).

 

Dievs ir pavēlējis mums iznīcināt velna darbus, veidojot Dieva darbu. Bet ne otrādi. Šī ideja īsumā. Un pilnā apjomā šo dievkalpojumu jūs varat skatīties šeit:

Iespējas ziedojumiem